Jelgavas Sv. Annas draudzes vēsture

melnb_samazJelgavas Sv. Annas ev. lut. Baznīca ir lieciniece vismaz 440 gadus ilgam laikaposmam (no 1567.g.) Latvijas, Jelgavas un Zemgales novada dzīvē, bet Jelgavas Sv. Annas draudzes pastāvēšanas laiks visticamāk ir pat ilgāks (no 1562.g. vai agrāk). Patlaban Sv. Annas baznīca ir vecākā Jelgavā, jo Sv. Trīsvienības baznīca un tās draudze ar kuru Sv. Annas baznīcu saista daļēji kopīga vēsture un likteņi, diemžēl nav atjaunota. Sv. Annas baznīcas un draudzes liktenis bijis daudz labvēlīgāks . Kopīga vēsture baznīcu saista arī ar Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētu Jelgavu, kad tā pirms apmēram 435 gadiem ieguva pilsētas tiesības, pārvaldi un ģērboni.
16.gadsimta 2. pusē Jelgava sāk veidoties par Kurzemes un Zemgales novadu politiskās, kultūras, garīgās un ekonomiskās dzīves centru. Jelgavas iedzīvotāji un namnieki (cilvēki, kam ir nekustams īpašums pilsētā) gan pēc kārtu, gan nacionālās piederības pārstāvēja divas savstarpēji mijiedarbojošās kultūras un tradīcijas – latviešu un vācu. Abu kopienu piederīgie sastādīja Jelgavas iedzīvotāju vairākumu un to konfesionālā piederība līdz 17.gs. vidum un arī vēlāk bija viena, proti tie piedēja pie Evanģēliskās Luterāņu baznīcas dažādām vācu vai latviešu draudzēm.16.gadsimtā un dažos gadījumos arī vēlāk vēstures avoti liecina, ka gan Sv. Annas baznīcai un tās latviešu draudzei, gan Sv. Trīsvienības baznīcai un tās draudzei bija cieša saistība gan finansiāli, gan garīgās dzīves organizēšanas ziņā. Jelgavas namnieki, gan vācu, gan latviešu tautības, pārstāvēja arī 3 pilsētas lielākās draudzes, un daļa, būdami pilsētas amatpersonas, vai arī citādi ieņemot nozīmīgu stāvokli sabiedrībā, lēma par hercogistes galvaspilsētas dzīvi.
Vairākos dokumentos redzams, ka Jelgavai sava baznīca jau ir bijusi 16. gs. sākumā. Tā kādā 1522.g. dokumentā tiek pieminēts Jelgavas baznīcas pērminderis, 1541. mācītājs, bet 1555. g. ir teikts, ka Jelgavas baznīcai liets zvans Vācijā (Lībekā). 1561. gadā notika Zemgales un Kurzemes baznīcu vizitācija, un šīs vizitācijas protokolā minēta arī baznīca Jelgavā (toreiz Kurzemē un Zemgalē pavisam bija tikai 35 baznīcas un kādas 24 kapličas; pārējās baznīcas atradās pilīs un kalpoja tikai piļu iedzīvotāju garīgajām vajadzībām).
1566. gadā Kurzemes hercogistē notika nākošā baznīcu revīzija. Šīs revīzijas pārskatā pieminēta arī Sv. Trīsvienības baznīca Jelgavā, kas bijusi celta no koka. Droši zināms, ka 1574.g. pēc paša hercoga pavēles uzsāka celt Sv. Trīsvienības baznīcas mūra ēku (tā kļuva par pirmo mūra ēku Jelgavā). Kā redzams, gada skaitļi un fakti atšķirīgi, bet, ,ja avotos minētā Jelgavas baznīca patiešām bijusi Annas baznīca, tad tā jau pastāvējusi pirms 1566.g., kad pirmoreiz droši zināms Sv. Trīsvienības baznīcas vārds. Jautājumu vēl sarežģī arī tas, ka gan Sv. Annas baznīcā, gan Sv. Trīsvienības baznīcā bija latviešu draudze un arī pirmie mācītāji kalpojuši abās draudzēs. Sv. Trīsvienības baznīcā bija 2 vācu draudzes. Visdrīzāk Sv. Annas baznīca, kuras draudzē bija gan pilsētas, gan Jelgavas lauku iedzīvotāji (pēdējie, domājams- vairākumā), pastāvējusi ap 1570. g., bet jauns dievnams sākts celt 1573.gadā un kopā ar torni tika pilnībā pabeigts 1648./49. gadā. Visticamāk, ka baznīca tika iesvētīta 1641.gadā. Arī par pirmajiem 2 baznīcas mācītājiem nav pilnībā drošu ziņu. Daži avoti kā pirmo Sv. Annas baznīcas mācītāju min Dionīsiju Boltenu, kurš Sv. Annas draudzē kalpojis ap 1570./71. gadu. Pēc viņa nāves hercogs Gothards Ketlers, atzīstot viņa nopelnus dāvināja viņa atraitnei zemesgabalu pie Platones upes un mājas Svirlaukas apkaimē. Droši ir zināms, ka 1573.-1607. gadam draudzes mācītājs bija Dāvids Brezenmeisters.
Par juridisko pamatu Sv. Annas baznīcas un vairuma Kurzemes un Zemgales hercogistes luterāņu dievnamu un draudžu izveidošanai kalpoja 1567.g. 28. februārī landtāgā (muižnieku sanāksmē) pieņemtais lēmums ar kuru Kurzemē un Zemgalē (izņemot Pilteni un Grobiņu) tika atjaunotas vai uzceltas no jauna 70 baznīcas, 8 skolas un 8 nabagu patversmes. Pēc tam šo lēmumu apstiprināja Polijas – Lietuvas seims un arī karalis (kā zināms, Kurzemes – Zemgales hercogiste atradās Polijas – Lietuvas vasaļatkarībā).
1573.g tiek uzsākta jauna dievnama celšana. Šajā pašā gadā arī ir drošas ziņas par draudzes mācītāju Dāvidu Brezenmeisteru. Ievērojamu morālu un finansiālu atbalstu dievnama celšanai devusi hercoga Gotharda Ketlera sieva, Meklenburgas princese Anna Ketlere (1531.-1602.). Viņai ļoti rūpēja savu pavalstnieku garīgā dzīve. Viņas pūles, neatlaidība un ietekme uz hercogu lielā mērā arī panāca to, ka visas 70 baznīcas reāli arī tika uzceltas, vai atjaunotas, bet draudzes tajās auga kuplumā un stiprinājās garā. Jāsaka, ka tomēr lielāki nopelni (arī finansiāli) Annai Ketlerei bija pie Sv. Trīsvienības baznīcas atjaunotnes un iekārtošanas. Vairums 19. un 20. gadsimta autoru, kuri rakstījuši par Sv. Annas baznīcas vēsturi apgalvo, ka Sv. Annas baznīca savu vārdu dabūjusi par godu hercogienei Annai. Te izpaužas cieņas un pietātes apliecinājums hercogienei un viņas nopelniem, bet drošāk ticams tomēr ir pieņēmums, ka Sv. Annas baznīcas nosaukums saistīts ar Sv. Annu.
1573. – 1859.gads Sv. Annas baznīcas vēsturē
Sākotnēji baznīca un atsevišķi esošais zvanu tornis bija no koka, apkārt tai bija dārzs un sēta ar granīta stabiem. Zem baznīcas atradās pagrabi jeb līķu kambari, kur glabāti mirušie mācītāji un citi baznīcai tuvu esoši ļaudis. Apkārt baznīcai bijusi kapsēta par kuras slēgšanas laiku ziņu nav. Koka baznīcas ēkas mūžs nebija ilgs. 1619. – 1621. g. pie vecās koka baznīcas uzcēla mūra torni. Tā augstums bija apmēram līdz tagadējā torņa jumtam.
Lielu postu gan baznīcai, gan pilsētai nodarīja zviedru iebrukums 1621. gadā. Pēc zviedru aiziešanas 1633.g. uzsāka atjaunot pastorātu un sāka domāt par jaunas mūra baznīcas celšanu. Darbus uzsāka 1638. g. un tie turpinājās līdz 1641.g., bet tā kā vecais mūra tornis bija par īsu to 1649. g. pagarināja un tā augstums sasniedza 49 metrus. Baznīcas torņa smailes bumbā atrasts dokuments, kas rāda, ka torņa būvdarbi notikuši vestfālieša Ārenta Frēmnika (Frömnika) uzraudzībā, bet pašas baznīcas celtniecību vadījis otrs vestfālietis – Johans Kohlauers. Viņš baznīcai arī dāvināja ērģeles. Šie dati palīdz izskaidrot acīs krītošo Ziemeļeiropā izplatītā manierisma stila ietekmi celtnes eksterjera kompozīcijā un apdarē. Tomēr ar celtni drīz notika nelaime. 1682. g. sabruka sienas un jumts, jo sijas bija uzliktas par īsām un nebija pareizi atstutētas. Līdz ar to arī gāja bojā baznīcas sākotnējā interjera iekārta. Pēc šī notikuma 7 gadus draudze dievkalpojumus noturēja vācu Sv. Trīsvienības baznīcā. Līdzekļus celtnes atjaunošanai bija iespējams iegūt tikai pēc 7 gadiem un 1692.g. baznīca atkal bija zem jumta. Līdzekļus toreiz sagādāja pateicoties vācu muižnieku un pilsoņu ziedojumiem. Ziedotāju vārdi un ģerboņi vēl 1893.g. (ir ziņas, ka arī vēl pirms II Pasaules kara) bija redzami uz garenās ēkas astoņiem ar ornamentiem izgreznotiem logiem kā iededzināti stikla gleznojumi.
Baznīca atradās parocīgā vietā pie toreizējo Lielās un Šreibera (Rakstvežu) ielas krustojuma un tās tornis līdz pat 1862.g. bija augstākais Jelgavā. Dievnams izcēlās uz pārsvarā vienstāvu koka apbūves fona. Stāsta, ka hercogs Jēkabs esot ļoti lepojies ar Sv. Annas baznīcu un tās augsto torni. Garām baznīcai plūda Jēkaba kanāls, kas savienoja Svētes un Driksas upes, apgādājot pilsētu ar dzeramo ūdeni un kā sacīja – reizē ar kristāmūdeni, jo, pilsētai uzplaukstot, baznīcā tika kristīti arī arvien vairāk bērnu. Baznīca atradās vienā no augstākajām vietām pilsētā. Stāsta, ka kādā plūdu gadā, kad visa Jelgava ar saviem koka namiem esot pārplūdusi, staltā baznīca esot stāvējusi kā uz salas.
18. gs. baznīcas iekšienē un tornī arī notika pārbūves darbi vai uzlabojumi. Tā 1730.g. baznīcā uzbūvē balkonu, tā saukto “Jauno miesnieku luktu”.1750.g. tiek pārbūvēts baznīcas tornis. 1777.g. uzceļ otru balkonu – ‘’Zilās gvardes luktu’’. 1782. gadā hercoga pils amatnieki un mākslinieki baznīcā uzceļ pašu greznāko balkonu – luktu. Ērģeļu koka daļa bija iekārtota rokoko stilā. Šo ieejas daļa baznīcā bija amatnieku un mākslinieku veidota par godu hercogam Pēterim Bīronam. Par pirmo kanceli ir ziņas no 1742.gada, ko dāvinājis kāds Zīpelis. 1822.g. baznīcai uzlika šīfera jumtu.
Arhitektoniski Sv. Annas luterāņu baznīca ir trīs jomu bazilika ar garenā virzienā novietotu poligonālu, divstāvu apsīdu un rietumu fasādē izvirzītu kvadrātisku torni. Celtnes dekoratīvajā noformējumā dominē celtniecības materiāls – sarkanais ķieģelis, kuru atdzīvina baltā apmetumā veidotās detaļas – palodzes, dzegas un piastru kapiteļi. Sv. Annas baznīca ir viens no retajiem manierisma stila pieminekļiem Latvijā. Baznīcas gotiskie elementi ir tornis ar smaili un augstie logi.
1826. g. notiek remonta darbi un to rezultātā tiek klasicizēts celtnes interjers, uzbūvēta jauna kancele, pārbūvētas luktas un pēc mākslinieka J. Dēringa ziņām, iznīcināti senie griestu gleznojumi. Baznīcai ir bijis baroka formās veidots altāris, kuru pārveido 1848. gadā, ievietojot tajā mākslinieka J. L. Eiginka un viņa skolnieces H. Kēberes altārgleznu ‘’Svētais vakarēdiens’’ un ‘’ Kristus Ģetzemenes dārzā’’. Altāra apakšējā daļā malās atradās apustuļu Pētera un Pāvila, augšējā daļā – Mateja un Lūkas attēli.
18.gs. sākumā grūtajos Lielā mēra gados – no 1710. – 1711. g. par mācītāju Sv. Annas draudzē kalpoja Vilhelms Šteineks, kurš pirmais atklāti apliecināja savu latvietību un uzstājās pret muižniekiem. 1784. – 1803.g. mācītājs bija Johans Gabriels Švemšuchs, kas savu prāvo mantu novēlējis labdarīgiem mērķiem. Viņš bija arī ticības mācības profesors ‘’Academia Petrina’’ ģimnāzijā. 19.gs.1. pusē no 1837. – 1849.g. mācītājs bija Vilhelms Panteniuss. Viņš bija liels skolu un izglītības atbalstītājs, sabiedrisks darbinieks un literāts, ‘’Latviešu literārās biedrības’’ direktors un ‘’Latviešu Avīžu’’ redaktors. Ar nenogurstošu enerģiju un lielu mīlestību kalpojis savai draudzei un visai latviešu tautai.

1859. – 1944.gads Sv. Annas baznīcas vēsturē

  Jaunas izmaiņas Sv. Annas baznīcā ienāca 19.gs. 2. pusē un 20. gadsimtā. Kurzemes guberņas galvaspilsēta ieguva savu otro elpu – sāka celt jaunus, reprezentablus mūra namus, ierīkoja dzelzceļa satiksmi, sabiedriskajā un kultūras dzīvē sevi aizvien noteiktāk sāk pieteikt latvieši. Mainījās mūsu Jelgava, mainījās pati pilsētnieku dzīve, bet tai līdzi arī dievnams un draudze. 1859.g. 7.maijā baznīcas torņa smailē iespēra zibens un torni atkal vajadzēja pārbūvēt. 19.gs. 70.gados Sv. Annas baznīcas tornis vairs nebija augstākais pilsētā – to pārspēja 75 m augstais jaunais Sv. Trīsvienības baznīcas tornis.

   Šajā laikā Sv. Annas draudzē kalpoja leģendārais mācītājs Morics Vilhelms Konrādijs (1850.- 1902.), laikam, neapšaubāmi pati kolorītākā personība Sv. Annas baznīcas mācītāju vidū un arī visilgāk no visiem kalpojis draudzei – 52 gadus. ‘’Konrādija tēvs’’ tā viņu mīļi sauca tautā. Viņš nebijās ne no muižniecības, nedz no tai toreiz pakalpīgās konsistorijas un atklāti izzoboja un norāja visādus netikumus. Konrādijs bija slavens ar savu izteiksmes īpatnējo veidu un oriģinālajiem sprediķiem. Daudzi viņa izteicieni un sprediķi ierakstīti arī Latvijas humora vēsturē. Konrādijs bija tautā cienīts savas stājas, izglītības un taisnās dabas dēļ.
Mācītāja Konrādija kalpošanas laikā 1883.gada 10.novembrī Sv. Annas baznīcas dārzā tika iestādīts un iesvētīts ozols par godu Mārtiņa Lutera 400 gadu dzimšanas dienas atcerei. Tagad tas, iežogots ar dzelzs kaluma sētu kuplo stalts joprojām. 2004.g. 27.maijā pieminēsim M. V. Konrādija nāves 100 gadadienu.
20.gadsimts Sv. Annas dievnamam sākās ar jaunām izmaiņām. 1909.g. baznīcā ielika 6 logus ar svina rāmjiem veco koka rāmju vietā, lai baznīcā iekļūtu vairāk gaismas. Tika noārdīti balkoni – luktas, kuras atradās priekšā logiem. Var teikt, ka starp Sv. Annas draudzi un Sv. Trīsvienības draudzi 20.gs. sākumā notika tāda kā neoficiāla sāncensība par labākajām ērģelēm. Gadsimtu mijai bija raksturīga liela muzikālā rosība. 1912.g. Sv. Annas baznīca arī tika pie jaunām ērģelēm. F. Gīnberga Štetīnā būvētās ērģeles tika iesvētītas 13.jūlijā. Tām bijušas 1948 stabules, 32 reģistri un elektromotors. 20.gadsimtā latviešu glezniecībā ienāca Jānis Rozentāls, kura altārglezna arī pašlaik atrodas Sv. Annas dievnama mazajā baznīcā. J. Rozentāla glezna ’’Kristus un samariete’’ gleznota ap 1910.gadu. Glezna ir Latvijas mākslas pieminekļu sarakstā un 1997.gadā par jelgavnieku Kurzemnieku ģimenes līdzekļiem restaurēta.

Mācītājs Jēkabs Ķullītis

Diemžēl drīz nāca Pirmais Pasaules karš ar jukām, postījumiem, upuriem. Tikai Latvijas brīvvalsts laikā draudzes dzīve atkal varēja atgriezties normālā gultnē. Vācieši baznīcai bija nolaupījuši zvanu. 1925.gadā baznīcas tornī uzstādīja jaunu Rīgā lietu 28 pudus smagu zvanu, kas maksājis 3600 latu. 1926.g. draudzē bija ap 5000 reģistrētu locekļu. Kopš 1920.g. draudzes virs mācītājs un arī Jelgavas garnizona mācītājs bija Jēkabs Ķullītis.
Mācītāja Ķullīša laikā no 1930. – 1932.g. notika arī nozīmīga baznīcas iekštelpu rekonstrukcija un remonts pēc profesora arhitekta P. Kundziņa projekta. No jauna tika izveidota un nokrāsota altāra arka. Uz altāra arkas izveidoja uzrakstu – ‘’JĒZUS KRISTUS TAS PATS VAKAR, ŠODIEN UN MŪŽĪGI’’. Uzraksts, līdz ar dievnamu atjaunots pēc II Pasaules kara, uzrunā mūs arī tagad, kad ienākam baznīcā un vēršam savu skatu uz altāri. 1934.gada 25.februārī baznīcā atklāja piemiņas plāksni 45 Pirmajā pasaules karā un Brīvības cīņās kritušajiem latviešu karavīriem.
II Pasaules karš un okupācijas atnesa Jelgavai, tās iedzīvotājiem, baznīcām, draudzēm jaunu postu un ciešanas. 1941.g. Sv. Annas baznīca palika neskarta, bet 1944.g. jūlijs – augusts ievilka neizdzēšamas rētas Jelgavas vaibstos un cilvēku likteņos. Līdz ar Jelgavu tika sagrauti arī tās dievnami. Pirmajā Padomju armijas uzbrukumā Sv. Annas baznīca gan necieta, bet 1944.g. 4. augustā mūsu dievnams tika sagrauts un nodedzināts. Bija palikuši vairs tikai kaili mūri bez jumta ar tukšām logu ailēm un izrobots tornis bez smailes. Jau iepriekš vācieši no torņa bija noņēmuši baznīcas zvanu. Praktiski viss inventārs sadedzis vai izvazāts, starp kanceles un altāra vietu rēgojās milzīga aviācijas bumbas bedre. Tāds izskatījās dievnams 1944.-1947.gadā. Daudzi draudzes locekļi bija gājuši bojā, vai devušies trimdā. Visu vajadzēja sākt no jauna.

Mācītājs Romāns Šmits

    Trīs gadus no 1944. – 1947.g. rēgojās kaili mūri. Sv. Annas baznīca stāvēja kaila un mēma. Jelgavā vienīgā baznīca, kas bija palikusi gandrīz neskarta bija Sv. Jāņa baznīca, kur Sv. Annas nu jau neliela palikusī draudze 3 gadus noturēja dievkalpojumus. Valdīja staļinisma aukstie vēji un pamazām uzsāktais ateisma karagājiens. Šodien var tikai apbrīnot to draudzes locekļu un mācītāju drosmi, kuri spītējot apkārt valdošajai gaisotnei un pēckara nabadzībai atrada spēkus, un apņēmību atjaunot Sv. Annas baznīcu un sekot Kristus mācībai ļoti grūtos un nepateicīgos apstākļos. Enerģiskais mācītājs Romāns Šmits pulcināja kopā kādreiz lielās Sv. Annas draudzes atlikumu (dažus desmitus cilvēku) un iedvesmoja tos nopostīto dievnamu atjaunot. Pastāvošā vara jau bija uzsākusi sagrauto baznīcu iznīcināšanu. R. Šmits ar savu enerģisko rīcību panāca to, ka baznīcu atļauj atjaunot kā vēsturisku pieminekli.

    1947.g. 26.jūlijā Annas dienā notika pirmais pēckara dievkalpojums Annas baznīcā. 1947.g. augustā notika baznīcas atklāšanas dievkalpojums baznīcas drupās. 1948.g. 17. maijā noritēja atjaunojamās baznīcas pamatakmens likšanas dievkalpojums.
Baznīcas restaurācijas projektu bija izstrādājis arhitekts Pēteris Saulītis. Atjaunošanas darbus draudze veica brīvprātīgi. Seši strādnieki strādāja pastāvīgi. Pārējie palīdzēja dažādos darbos. Bija cilvēki, kuri ziedoja par velti savus būvmateriālus. Visu būvniecības vadību uzņēmās Kārlis Strautmanis. Draudzes locekļi brauca mežā, cirta kokus un sazāģēja tos būvmateriālos. Aiz altāra telpas atjaunoja un iekārtoja dievkalpojumiem mazo zāli, kuru draudzes locekļi sauc par mazo baznīcu. Tajā ir neliels altāris, nedaudz sēdvietas un kora balkons. Var teikt, ka pēc 1947.g. Annas dievnamā ir divas celtnes – baznīca baznīcā. Tas izskaidrojams ar to, ka pēc kara uzreiz draudzei nepietika līdzekļu visas celtnes atjaunošanai. 1948.g.31.oktobrī notika mazās baznīcas iesvēte. Altāris un kancele mazajā baznīcā ir atvesti no likvidētās Rīgas Apustuļu draudzes.
Sv. Annas baznīcas atjaunotāju grupa. Vidū mācītājs R. Šmits un būvdarbu vadītājs K. Strautmanis
Mācītājs R.Šmits bija atsaucīgs cilvēks, pašaizliedzīgs gara cīnītājs, kura Dieva mīlestība un apgarotie vārdi sildīja un spēcināja draudzi un pārējos krietnos cilvēkus gan baltās, gan nebaltās dienās. Bez viņa šodien diez vai virs Jelgavas paceltos staltais dievnams un Sv. Annas baznīcas liktenis varbūt būtu līdzīgs Sv. Trīsvienības baznīcas un tās torņa liktenim. Sv. Annas baznīca bija pirmā, kuru Latvijā atjaunoja pēc Otrā pasaules kara.

Prāvests Viktors Ozoliņš

    No 1954.-1957. gadam draudzē kalpoja prāvests Viktors Ozoliņš. Tāpat kā mācītājs R. Šmits, viņš ar visu sirdi strādāja baznīcas labā. Viņa laikā atjaunoja torni. 1956.g. 26.jūlijā Annas dienā notika atjaunotā torņa iesvētīšana. Torņa smailē uzcēla gaili, ko bija izgatavojis Jelgavas varkalis Kristaps Neiburgs .Tornī uzstādīja zvanu, kas atvests no toreiz slēgtās Ādažu baznīcas.
Līdz 1960.gadam Sv. Annas baznīcai nebija savu ērģeļu. Tad tika uzstādītas no Liepājas atvestās ērģeļu būvētāja Jēkaba Jauģieša ērģeles. Tās gan bija mazas plašajai baznīcas telpai. 60.gados uzbūvēta pašreizējā baznīcas kancele. To darinājis Mārtiņš Knāvņš, bet slavenais kokgriezējs, jelgavnieks Krišjānis Kugra veidojis balodi – Svētā gara simbolu – kas atrodas zem kanceles jumta.

    Jelgavas Sv. Annas baznīca 1969.gada adventā pēc visu atjaunošanas un remontdarbu nobeiguma
1983.gadā tika pārkrāsota torņa smaile un apzeltīts gailis tās galā, bet juma šīferis nomainīts pret cinkoto skārdu. Darbus veica amatnieks Rihards Krieviņš. 1986.g.baznīcā iebūvēja radiatorus un gāzes apkuri. 1991.-1992.gadā baznīcas dārzam apkārt uzbūvēja 380 m garu akmens žogu ar metāla režģojumu, bet 1998.g. pēc arhitektes Aijas Ziemeļnieces meta izbūvēti baznīcas galvenie vārti no Lielās ielas puses. Radās iespēja dārzu un pagalmu labiekārtot un pienācīgi sakopt. Ar katru gadu jo krāšņāks, dārzs draudzes aktīvāko locekļu un talcinieku posts, priecē baznīcas apmeklētājus un izdaiļo mūsu pilsētu.
1994.g.gadā baznīcā tika uzstādītas Gēteborgas meistara Olafa Hammarberga 1938.gadā būvētās un Jerves draudzei uzticīgi kalpojušās ērģeles. Tām ir 37 reģistri un 2072 stabules. Ar savu vareno skanējumu ērģeles kalpo ne tikai draudzes vajadzībām, bet arī pulcē daudzus garīgās mūzikas cienītājus, jo baznīcā regulāri notiek garīgās mūzikas koncerti. To rosināšanā aktīvi darbojas ērģelnieki Aigars Reinis un Rudīte Grīnvalde. Kordziedāšanas tradīcijas draudzē iesniedzas jau iepriekšējā gadsimtā un arī šodien draudzē darbojas jauktais koris.

Sv.Annas draudzes pēckara gadu mācītāji:

R. Šmits (1947.-1954)

G. Šaurums

A. Gross

V. Ozoliņš (1954.-1957.)

A. Vecmanis (1957.-1987.)

Z. Kukulītis (1987.-1988.)

I. Muravskis (1988.-1991.)

J. Priednieks (1991.-1996.)

Prāvests Jānis Priednieks

Tālis Rēdmanis. 1997.g.-2009.g.

Aivars Gusevs kalpoja no 2009.g.-2011.g.

Kaspars Kovaļovs kalpo draudzē no 2011.g.

Jelgavas Sv.Annas baznīcas vēsture ar attēliem>>>