Par mūsu mīļo Imantiņu pateicībā Dievam, par Imantu, viņa dzīvi un kalpošanu! Valda Vircava ievads un atmiņu apkopojums.
Imants ilgus gadus ir kalpojis Jelgavas Sv. Annas draudzē kā pērminderis. Draudzes kalpotājs. Vienmēr aktīvs un iesaistīties gatavs jebkurās draudzes aktivitātēs.
Vai tās bija Bībeles stundas, vai draudzes talka, vai Annas dienas svinību organizēšana. Vienmēr klāt, vienmēr gatavs dot savu ieguldījumu, atsaucīgs, gatavs palīdzēt un rast risinājumu. Vienmēr ar savu viedokli, pārliecināts un drošs – jo viss izdosies! Imantam piemita apzināta un arī neapzināta iekšēja sirds gudrība paļāvībā uz Dieva vadību it visās dzīves situācijās. Arī pārbaudījumos un grūtos brīžos. Ticībā un paļāvībā uz Dieva visaptverošo vadību ikdienas dzīves notikumos, attiecībās ar cilvēkiem un personiskās attiecībās ar Dievu.
Imants bija neiztrūkstošs visos laivu braucienos, kas kopš 2013. gada norisinājušies Annas draudzē! 2013. gadā ar pūšļiem kuģojām un cīnījāmies ar pretvēju pa Ventu, 2014. gadā izteiktā karstumā, kad nebija kur paglābties, stūrējām pa Daugavas lokiem, 2015. gadā nomaucām visu Salacu, 2016. gadā bija brauciens pa gleznaino Gauju, 2017. gadā laivojām pa līkumaino Abavu, 2018. gadā ļāvāmies Mēmeles skaidro ūdeņu burvībai, Imanta bērnības upei un 2019. gadā pieveicām (Rinda, Tebra, Irbe), kas mūs līgani ienesa Irbes šaurumā! Ikvienā no daudzajiem braucieniem Imants bija klāt gan pārtikas sagādē, gan laivu pumpēšanā, gan laivas motora remontējot vai griežot salātus. Neiztrūkstošs ar savu padomu, smaidu un dzirkstījošo humoru.
Man ienākot Annas draudzē, Imants jau bija priekšā. Pērminderis no galvas līdz kājām. Pārliecināts kalpojot Dievam ar visu sirdi un dvēseli. Neiztrūkstošs Dievkalpojuma liturģiskajā kalpošanā un nodrošinājumām ar savu stāju un iznesību bieži Dievkalpojumu sākumā nesa krustu cēli un ar pietāti pret viņam uzticēto pienākumu.
Pašam augot un arvien vairāk iesaistoties draudzē un baznīcas kalpošanā, arvien ciešāk un tuvāk iepazinu Imantu. Kad Svētdienu rītos gatavojos Dievkalpojumam, ir bijušas reizes, kad esmu juties nedrošs un noskumis, taču iedomājoties, ka no rīta aizbraucot uz baznīcu satikšu Imantu, manī vienmēr ielija prieks par to, ka satikšu patiesu un dzīvu brāli Kristū, kas man deva spēku, drošību un mieru! Un tas ir tik svarīgi, ka zinām un apzināmies, ka mēs šajā pasaulē neesam vieni. Ka mums blakus ir brāļi un māsas Kristū, kas viens otru stiprina, aizlūdz un vienmēr ir gatavi atsaukties palīdzības aicinājumam, jo tieši tāds bija mūsu mīļais brālis Imants.
Kad sākām gatavot aprakstu par mūsu Imantiņu, lūdzu arī mūsu draudzes brāļus un māsas izteikties! Tā teikt, pirmais, kas nāk prātā iedomājoties par Imantu un lūk dažas no piezīmēm, ko izdarījis Imants ar Dieva palīgu uz mūsu dvēseļu malām:
Imants – izpalīdzīgs, nesavtīgs, ļoti daudzpusīgs cilvēks, ļoti draudzīgs, atsaucīgs, stingru nostāju savos uzskatos, dievbijīgs, pazemīgs, interesants sarunu biedrs, strādīgs. Cilvēks, kas nekad nenokāra degunu, lai cik varbūt arī būtu grūti. Gribētos teikt – kareivis no Dieva armijas. Gaišs cilvēks. Neizsakāmi žēl, ka tik pēkšņi ir aizgājis, bet atmiņā vienmēr paliks viņa smaidīgais, gaišais tēls.
/ Zita Ziģele/
Domājot par Imantu pirmais, kas nāk prātā, ir laivu brauciens. Pateicos viņam par pacietību, stūrējot ar mani kopā, jo tas nebija viegli īpaši manā pirmajā braucienā. Protams ,atmiņā paliks arī kopā spēlētās Ziemassvētku ludziņas. Imants vienmēr paliks man atmiņā ar savu smaidu un izpalīdzīgo roku.
/ Kristīne Berkolde/
Domājot par Imantu . . . Pirmais, kas nāk prātā, sirsnīga un aicinošā sasveicināšanās pirms dievkalpojuma, kas ļāva katram baznīcēnam justies īpaši gaidītam. Viņš kalpoja draudzei un katram vienam ar atbalstu, padomu un iedrošinājumu.
/Inese Preikša /
Ir tik grūti noticēt, ka Imanta vairs nav….
Es Imantu atcerēšos kā vienmēr smaidīgu, ar patiesu interesi par apkārt notiekošo. Kā kārtīgu Dieva vīru. Kalpotāju. Uzticīgu līdz galam. Imants vienmēr bija gatavs uzklausīt, atbalstīt, palīdzēt. Viņš bija rīcības cilvēks. Vai tas bija Ziemassvētku uzvedums, bērnu nometne vai Annas diena, visur Imants bija gatavs piedalīties. Man ļoti patika tie Ziemassvētku uzvedumi, kuros Imants spēlēja kādu lomu. Tie bija patiesi svētki, kad vienā priekšnesumā darbojās tik dažādu paaudžu cilvēki – mazie jēriņi, kam 4 gadiņi un gans, kam pāri septiņdesmit. Imants bija sirdī jauns, tāpēc viņš tik labi sapratās ar visiem. Tieši tāpat kā 103.psalma 5.pantā rakstīts: “Viņš bagātīgi iepriecina tevi vecumā ar svētīgām dāvanām, tā ka tava jaunība atjaunojas kā ērglis.”
Viņš bija arī dziļi ticīgs cilvēks, kas ticību apliecina gan ar vārdiem, gan darbiem. Imanta acis smejoties mirdzēja. Viņš bija mīlestības cilvēks.
Imants aktīvi piedalījās arī Bībeles nodarbībās. Viņam vienmēr bija ko teikt. Mācēja izskaidrot Rakstus ar savas pieredzes palīdzību. Bet ne tā uzbāzīgi, didaktiski, drīzāk, lai pārējos rosinātu domāt, palīdzēja meklēt atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem. Imantam varēja jautāt jebko. Un viņš atbildēja, rūpīgi iedziļinoties jautājumā, nevis dodot jau gatavas atbildes.
Viņš tik ilgi kalpoja draudzē, bet neizrādīja savu pārākumu. Viņš tik ilgi kalpoja draudzē, bet neizrādīja savu nogurumu. Viņš tik ilgi kalpoja draudzē ar mīlestību, ticību un cerību.
Paldies, Dievs, ka ļāvi iepazīt Imantu un piedzīvot skaistus dzīves mirkļus!
/Indra-Soika-Dreimane/
Imants visilgāk paliks manā atmiņā ar savu priekpilno ticību un labvēlību, ar krustu un sveicienu. Viņš bija tas, kurš vienmēr nesa krustu, pirmais aiz krusta. Lai kas piedalījās svinīgajā procesijā – mācītājs, prāvests vai bīskaps, pirms viņa vienmēr gāja Imants, nesdams krustu. Krustu viņš vienmēr nesa ar prieku un lepnumu, gluži vai starodams. Vēl siltā atmiņā paliek Imanta sveiciens. Viņš sveicinājās bez steigas, ar siltu apskāvienu, pēc kā viņš vienmēr labvēlīgi ieskatījās acīs, tā vairākas sekundes. Man šķita, ka viņa sveicienā bija visvairāk uzmanības un prieka. Ja ir cilvēki, par kuru likteni pēc aiziešanas ir šaubas, tad par Imantu esmu pārliecināts, ka viņš tagad bauda Dieva mūžīgo gaismu, mieru un prieku.
/ Āris Dreimanis/
Imants viens no mīļākajiem cilvēkiem draudzē, kurš satiekot bez liekuļošanas, vienmēr teica: “kā es tevi priecājos satikt!”, nevis: “kur tu biji pazudusi?”. Šie sirsnības pilnie vārdi raksturo gan pašu Imantu, kas bija īsts sapņotājs un meistars vienā personā, gan to, cik ļoti pēc viņa ilgosimies. Imants atmiņā paliks kā interesants un gudrs sarunu biedrs, kurš prata uzklausīt un klausīties otrā, vienmēr izpalīdzīgs, uzticams un ārkārtīgi pozitīvs.
/Ilze Vircava/
Imants bija apzinīgs un atbildīgs kalpotājs un patiess mūsu mīļās Annas draudzes patriots, kas gandrīz katrā lūgšanā Dieva priekšā aizlūdza par draudzi. Līdz pat pēdējam brīdim ar visu savu būtību kalpoja Annas draudzē un kā viens no pēdējiem darbiem, ko aiz sevis atstāja Imants, ir ar simbolisku nozīmi. Imants bija apsolījis mūsu mācītājam Uldim Gailītim uztaisīt lielo baznīcas durvju atslēgu un to arī ar godprātību paveica! Tā teikt nodeva savu kalpošanu drošās mācītāja rokās!
Paldies Dievam, ka mums visiem kā draudzei kopumā un arī katram personīgi mūsu dzīvēs Dievs ļāva iepazīt un iemīlēt mūsu mīļo brāli Imantu. Ka mēs tik ilgu laiku varējām būt kopā ar Imantu un tik daudz ko mācīties no viņa.
Jo tieši Imants bija īpašs, vienreizējs un neatkārtojams Dieva žēlastības, mīlestības un cerības atspulgs, kas dzīvos mūsu atmiņās šeit uz zemes un arī mūžībā kopā ar Dievu.
Fil.4:7 Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū. Āmen!
Jelgavas Svētās Annas draudzes mācītājs
Valdis Vircavs
Dieva žēlastības
2020. gada 8. maijā.